Snowkite @ 2008.02.17
Trešā un laikam pēdējā reize.
Šoreiz aizbraucām uz Ungura ezeru. Doma bija tāda, ka tas ir tuvāks par Alaukstu, un rietumu vējš uz Ungura varētu būt labāks. Agri no rīta temperatūra bija -4ºC, taču, kad tikām līdz ezeram, tā bija virs nulles. Ja pa ceļam sniga, tad tagad sāka līt lietus.
Ezers vairs neizskatījās tik labi kā vakar – bija sasnidzis sniegs, taču ne vienmērīgi, bet tādiem laukumiem, tukšajās vietās bija gluds ledus, uz kura nedaudz ūdens. Vējš it kā likās diezgan stiprs, taču raustīgs, un, sākot braukt, izrādījās, ka tas tomēr nav neko spēcīgs. Braukt var, bet.. Tas ir pārāk brāzmains. Turklāt, lai varētu normāli iekantēt tajā ledū, ir jāiekaras trapecē, taču tieši tajā brīdī pazūd vējš un ir jāpiebremzē, lai atgūtu līdzsvaru, kad vējš atkal uzpūš un sāk vilkt uz sānu, jo uzreiz nevar sākt kantēt sniega dēļ, aiz kura var aizķerties un kas nemaz tik labi neslīd. Tāda čakarēšanās visu laiku. Brāzmu dēļ stropes piesēju uz piektā mezgla (sestais ir vājākais stāvoklis), taču tāpēc brīžiem likās, ka vajadzēja to vairāk iepowerēt, bet tad atkal uzpūta spēcīga brāzma, un tādā gadījumā es to vispār nebūtu novaldījis.
Šoreiz biju iedomājies paņemt līdzi GPS, lai noteiktu, kādu ātrumu tad ir iespējams sasniegt. Lai arī neko daudz pabraukt nesanāca, tīri pieklājīgs ātrums vienubrīd tika sasniegts – 39.8 km/h. Ja jau šādos apstākļos varēja tikt līdz gandrīz 40 km/h, tad iepriekšējā dienā uz Alauksta noteikti bija līdz pat 50 km/h.
Nu jā, un fināls bija diezgan dramatisks. Vienubrīd, kad biju tālajā ezera krastā, pilnībā izbeidzās vējš, pūķis krita taisni lejā, un es varēju uz to tikai no apakšas noskatīties. Taču, kad tas bija uz zemes, ap to aptinās viena no priekšējām stropēm. Atbrīvot to nekādi nebija iespējams. Kad sāka pūst vējš, pūķis ik pa laikam nedaudz pacēlās gaisā un riņķoja ap savu asi, velkot mani krasta virzienā. Kādu laiku mēģināju satvert vienu sānu stropi, lai tas beigtu virpuļot, bet, kad neizdevās, izlēmu noraut drošību (pirmoreiz mūžā uzzināju, kā tas ir). Pretēji aprakstos rakstītajam, pūķis netika pilnībā depowerēts, bet tik un tā turpināja raustīties un mest cilpas. Kādu brīdi pat mani vilka līdzi pa ledu. Piebrauca Valdis un teica, lai pilnībā atkabinos no pūķa. Man tas likās diezgan drūmi, jo līdz kokiem jau arī vairs nav neko daudz atlicis, bet palaist pūķi savā vaļā man ne pārāk gribējās. Taču citas iespējas nebija, nācās vien noraut arī otru drošību. Par laimi, tobrīd vējš atkal bija nedaudz pierimis, un es paspēju līdz tam aizslēpot un noķert. Satinu stropes, paņēmu pūķi vienā rokā un lēnā garā skujiņā slēpoju kādu kilometru pāri ezeram uz sākumpunktu. Nejauks piedzīvojums. Vismaz uzzināju, kā tas ir – raut drošību un glābties.
