Snowkite @ 2008.02.16

Otrā reize.

Atkal aizbraucām uz Alaukstu. Ja iepriekšējoreiz braucām, šaubīdamies par aukstuma un ledus esamību, tad šoreiz nebijām pārliecināti, vai būs vējš. Izbraucām ap deviņiem no rīta, kopā bijām pieci – tā pati kompānija, kas iepriekšējoreiz, un vēl mana māsīca. Viņa arī ir iesācēja, mācās.

Pie ezera izrādījās, ka it kā pūš – smilgas kustas, gaisā kaut kas jūtams. No rīta Siguldā bija ap -5ºC, tagad – varētu būt nedaudz zem nulles. Ezers izskatījās vēl labāk kā pirmajā reizē – grumbuļains ledus un pa virsu sasalis sniegs.

No sākuma vējš likās diezgan vājš, man tā arī neizdevās iesākt braukt – vairākas reizes pūķis nedaudz pacēlās virs zemes, taču ātri vien nokrita. Pēc nelielas čakarēšanās mēs – abi iesācēji – nolēmām ņemt pūķus un doties vairāk uz ezera vidu, kur spēcīgāks vējš un mazāk, kas tam traucē. Pēc kāda laika beidzot bijām apmēram vajadzīgajā vietā. Diemžēl, kad biju piesējis stropes, un Uldis bija piebraucis, lai paceltu pūķi, izrādījās, ka esmu kaut ko ne tā sasējis, un stropes ir sapinušās. Nu, lai arī kā brēcu Uldim, viņš nedzirdēja, jo bija aizņemts ar sava pūķa noturēšanu gaisā. Tā nu es centos noturēt pūķi zemē, kamēr Uldis to centās pacelt gaisā. Pēc kāda laika gan viņam apnika, un viņš aizbrauca. Ja viņš būtu paskatījies, ko es daru un kāpēc pūķi tik ilgi nevar pacelt gaisā, viņš būtu ieraudzījis, ka es jau pāris metrus esmu uztinis uz bāra. Pēc labi ilgas stīvēšanās tomēr izdevās tikt pie pūķa, lai to aiznestu nostāk un tiktu galā ar stropēm vēlreiz. Droši vien diezgan tipiski iesācējam.

Otrais piegājiens jau bija daudz veiksmīgāks. Arī šoreiz Uldis piebrauca palīdzēt pacelt pūķi. Un gadījās tā, ka, paceļoties manam pūķim gaisā, tas palidoja ne vien uz augšu, bet arī nedaudz uz priekšu, un trāpīja Uldim pa pakausi. Nekas liels, bet tomēr.

Bet braukšana jau bija vienkārši ideāla. Stabils vējš, ik pa laikam uzspīd saule, uz ledus var labi kantēt, makšķernieki netraucē, slīd lieliski.. Izbraukājos tā pamatīgi pāri visam ezeram. Ātrums arī tīri iespaidīgs. Tik forša sajūta – slēpes kraukšķina ledu, pūķis tiek vadīts ar abām vai vienu roku, tas labi turas gaisā tieši priekšā virs paša ledus.. (Man gan ir tāda problēma, ka es to parasti turu nedaudz par zemu, līdz ar to tas reizēm aizskar ledu. Izskatās jau labi, bet dažreiz arī nogāzās pavisam.)

Vienkārši ideāls pies vairāku stundu garumā.
Ir arī dažas fotogrāfijas, tiesa gan, tikai pirms un pēc. Braukāšanās laikā nevienam negribējās stāvēt malā un fotografēt.