Snowkite @ 2008.02.02
Pirmā reize.
Februāra pats sākums bija diezgan silts, un it kā nekas neliecināja, ka kaut kur Latvijā varētu būt sniegs. Tomēr piektdienas vakarā saņēmu telefona zvanu, ka nākamajā rītā varētu braukt uz Alaukstu. Diezgan neticīgi pārjautāju, vai tiešām kaut kas var notikt, jo ir taču silts. Zvanītājs paskaidroja, ka, spriežot pēc visām prognozēm un laikapstākļiem, Vidzemes augstienē tiešām vēl varētu būt sniegs un ledus.
Tajā pašā vakarā tika apzināts inventāra stāvoklis. Ķiveri un brilles biju veiksmīgi atstājis Rīgā dzīvoklī. Ceļu un elkoņu sargus vispār vēl nebiju nopircis. Kā arī stiprinājumi vēl nemaz nebija pieskrūvēti pie slēpēm. Tas viss tika atlikts līdz brīdim, kad beidzot būs sniegs.
Slēpes bija sāpīgākais jautājums, jo sargus un ķiveri varēju mierīgi aizņemties, tāpēc pavēlu vakarā tika nolemts, lai braucu ciemos pieskrūvēt stiprinājumus. Slēpjzābaku gan neiedomājos paņemt līdzi, tāpēc, protams, skrūvējot uz izjūtu, netrāpījām pareizi. Bet tas noskaidrojās tikai nākamajā rītā.
Izbraucām rīta pusē diezgan laicīgi. Siguldā vispār nebija sniega, nemaz nerunājot par Rīgu. Taču jo dziļāk Vidzemē, jo vairāk tā bija. Augstiene kā nekā. Brauciena sākumā gan apzinājāmies, ka ir iespēja uz ezera ieraudzīt ūdeni. Tomēr tik slikti nebija – uz laukiem redzams sniegs, šur tur ceļmalās pat sasalušas kupenas. Uz Alauksta bija ledus! Un ne tikai ledus, bija arī sniegs un makšķernieki. Sniegs gan bija tādās joslās – sniegs, ledus, sniegs, ledus, sniegs.. Turklāt tas bija diezgan slapjš un plāns, bet zem tā – nedaudz ūdens. Ledus bija samērā mīksts. Katrā ziņā – galvenais, ka vējš pūta!
Krastā stāvot, pārējie vēl domāja, kāda izmēra pūķus pumpēt – 7 vai 10m². Vējš brīžiem likās tīri spēcīgs, turklāt ziemā gaiss ir blīvāks, tāpēc vajag mazāku vēju kā vasarā, lai pūķis turētos gaisā. Man gan nekādas izvēles nebija, jo man ir tikai 11m², tāpēc sāku šaubīties, vai maz vērts to pumpēt, ja jau viņi spriež par mazākiem pūķiem. Un viņi ir profiņi! Bet nu neko. Stropes liku uz tuvākā mezgla (vai tuvākā, atkarīgs no skaitīšanas puses), lai pūķis būtu pēc iespējas mazāk powerēts. Tā kā manas slēpes maniem zābakiem pašsaprotamu iemeslu dēļ nederēja, tad nomainīju savas divmetrīgās pret tādām 160cm. (Jo garākas slēpes, jo lielāks to pagrieziena rādiuss, kas snowkaitingam ir svarīgi.)
Pirmajā reizē, kā man pacēla pūķi, tā sāku šļūkt vienkārši ar zābakiem pa ledu pa vējam. Pārāk negaidīti sanāca. Otrajā reizē jau biju uzkāpis uz slēpēm un puslīdz sagatavojies. Līdz šim biju tikai mācījies kaitošanu, arī Ēģiptē, kur biju decembra pirmajā pusē, līdz braukšanai pavisam maz, tomēr pietrūka. Teorija it kā pietiekami labi zināma, prakse it kā iegūta rudenī Baltijas jūrā un ziemā Ēģiptē, tāpēc bail, ka kaut kas notiks pavisam nelabi, nebija. Uz slēpēm gan nebiju stāvējis gandrīz 10 gadus. Taču viss izrādījās tik vienkārši!
Kā sāku braukt, tā nekas cits neatlika, kā vien turpināt. Ūdenī ir daudz grūtāk, jo tur jādomā gan par pūķi, gan par dēli, gan par nesagriešanos nepareizajā virzienā ar dēli ūdenī, gan par viļņiem, gan par brāzmu, kas palīdzētu izcelties no ūdens. Uz ledus.. vienkārši sāk braukt. Tas patiešām bija daudz vieglāk, kā varēju iedomāties.
Patiesībā ar šīm īsajām slēpēm bija daudz labāk, nekā tad, ja uzreiz pirmajā reizē būtu kāpis uz garajām. Ledus bija pietiekami mīksts, lai varētu iekantēt, tomēr braukšana pa sniegledu bija nedaudz kaitinoša, jo pa ledu slīd labi, bet uz sniega piebremzē. Izbraukājos kārtīgi, uz beigām jau pat spēju puslīdz sakarīgi apgriezties neapstājoties. Dažas reizes gan nošļūcu kādu gabalu uz sāca, sasmeļot piedurknēs slapjo sniegu. Brīžiem, kad uzpūtā spēcīgākas brāzmas, šļūcu pa ledu gandrīz sāniski, tomēr tik un tā nevarēju pūķi novaldīt. Vismaz neuzšļūcu virsū makšķerniekiem, lai arī daudz netrūka.
Viens no mūsējiem, kurš paņēma 7m² pūķi, bija izlēmis pamēģināt, kā ir kaitot ar mīksto snowa dēli. Nu, nekas labs viņam nesanāca – 7 bija par maz, ar dēli pa sniegu-ledu-sniegu-ledu nevar pabraukt, un beigās viņš izšļūca caur peļķi uz dibena, ar ko arī viņa snowkaitošana beidzās, nāca uz krastu kājām.
Man jau arī nebija nekāds spožais noslēgums. Vienubrīd, kad biju gandrīz ezera vidū, izbeidzās vējš, un pūķis krita lejā tik neveiksmīgi, ka izkrita cauri stropēm. Kad atsāka pūst vējš, pūķis pat bija izliecies uz otru pusi – ar parasto augšpusi pret mani. Kad dabūju to normālā paskatā, izrādījās, ka tam ir sapinusies viena puse, un, paceļot to gaisā, tas sāktu nevaldāmi mest cilpas, kas būtu bīstami, un es vienkārši aizšļūktu uz otru ezera krastu vai paliktu uz salas, pa ceļam paķerot līdzi kādu makšķernieku. Tāpēc es kādas piecas minūtes uzmanīgi stīvējos, lai varētu satvert vienu pūķa sānu un to droši satvert. Tā kā stropes ir 25 metrus garas un slapjas, tad viegli tas nu nemaz nebija. Kad tas beidzot bija izdarīts, lēnā garā kājām gāju uz krastu.
Lai arī kamera bija līdzi, tomēr nepietika laika un vēlēšanās to izmantot, tāpēc nav nevienas bildes. :/
Varbūt tā nebūs vienīgā reize šajā ziemā, kad izdosies pabraukt ziemā ar pūķi.
