Vispārīgi par kaitsērfingu

No malas izskatās, ka iemācīties kaitot nav grūti, taču patiesībā, lai arī tas ir izdarāms daudz vieglāk un ātrāk nekā, piemēram, windsērfings, kuru man ir bijusi iespēja nedaudz pamēģināt, tik viegli tomēr nav. Taču tas ir tā vērts! Vēl viens pluss, salīdzinot ar windsērfingu, ir tāds, ka visu inventāru ir daudz vieglāk un vienkāršāk pārvietot, iemest mašīnā, kaut vai paņemt līdzi, braucot ar vilcienu, jo reāli ir tikai liela mugursoma, kurā ir pūķis, pumpis un bārs, uz viena pleca – soma ar hidru (ja vajag), trapeci un vēl šo to, bet otrā rokā – dēlis. Savukārt windsērfingam vajag dēli, kas ir liels, buru, kas nav salocāma tādā pauniņā kā pūķis, mastu un vēl visu ko. Turklāt buras parasti vajag vairākas, atkarībā no vēja. Viens pūķis var nosegt lielāku vēja diapazonu.

Inventārs

  • eRePūķis (kite) – ir vairāki pūķu veidi – bow, LEI (cē pūķis), foil (matračnieks, tie ir kā izpletņi, nav nekas jāpumpē ar gaisu), kas nav arī nemaz tik svarīgi. Bow skaitās labs iesācējiem, jo it kā ir drošākais paveids, C pūķis patīk tiem, kas vēlas lielākoties nodarboties ar trikiem, matračnieki ir rets paveids, un tos, cik zinu, pašlaik lieto tieši tad, kad ir pavisam mazs vējš. Par to visu var daudz vairāk lasīt Wikipēdijā.
    Man ir bow tipa pūķis 11m2 izmērā. Pūķa izmēru izvēlas pēc nepieciešamā vēja diapazona, kādam tas tiks lietots (manējais ir no 6 līdz kādiem 13 m/s), un braucēja svara. Es skaitos spalvas svarā. Pūķi pirms lietošanas ir jāpiepumpē ar gaisu – piepumpēta tiek pūķa priekšējā daļa (leading edge) un ribas. Atsevišķiem ražotājiem ir vienpumpja pūķi – tas ir, jāpumpē tikai caur vienu ventili, bet pārējiem – jāpumpē katru ribu atsevišķi.
  • Bārs un stropes – ar bāru (control bar vada pūķi), stropes ir striķi. Parasti pūķiem ir četri striķi, taču ir arī modeļi, kam vajag piecus. Striķi parasti ir 25m gari. Striķu sistēma ir tāda, ka pie paša bāra stiprinās tie striķi, kas iet uz pūķa aizmugurējiem stūriem, savukārt no pūķa priekšas nākošie iet caur bāru un beidzas ar chickenloop (cāļcilpu). Tā tiek piestiprināta pie trapeces āķa, tāpēc uz rokām ir tikai neliels svars, lai var ērti vadīt pūķi, pats pūķis līdz ar to ir piestiprināts pie braucēja vidukļa. Pie cāļcilpas vēl ir monkey dick, kas neļauj nejauši atāķēties, un vēl safety leash, kas noder gadījumos, kad pūķis tiek atkabināts no trapeces (jauši vai nejauši) un bārs izrauts no rokām.
    Ar bāru kontrolē ne vien pūķa virzienu, kādā tam kustēties, bet arī to, cik daudz vēja tajā ieplūst. Ja bārs atlaists līdz galam, pūķim būs pavisam maza vilkme, bet, ja tiek norauta drošība, un pūķis paliek vien drošības saitē, tad teorētiski tas ir pilnībā depowerēts. Pūķi iepowerē, pievelkot bāru, kad uzsāk braukt, lai izceltos no ūdens, un arī braukšanas laikā, lai pielāgotos vējam, virzienam, viļņiem un tā tālāk.
  • Trapece (harness) – tā ir kā ļoti plata josta ar vidukli. Trapecei ir āķis, pie kura tiek pieāķēts pūķis. Lielākoties lieto jostas trapeces (waist harness), taču iesācēji parasti izvēlas sēžas trapeces (seat harness), kas neļauj tai rauties uz augšu un spiest uz krūškurvi.
  • Dēlis – tie ir līdzīgi wakeboard dēļiem. Bez paša dēļa tam vēl ir vismaz četras mazas spuriņas un kājsaites. Var būt arī rokturis. Pašam sava dēļa man vēl nav, taču tas tiks nopirkts līdz sezonas sākumam. Tādam iesācējam kā man vajadzīgs apmēram 140cm garš un 40cm plats dēlis, lai būtu vieglāk iesākt un tas negrimtu vājākā vējā. Jo lielāks profesionalitātes līmenis, jo mazāku dēli izvēlas..

Nu, tas arī it kā būtu viss, kas nepieciešams kaitsērfingam. Vēl tikai vajag vēju.
Turpinājumā par tām lietām, kas nav obligātas, taču parasti ir līdzi un tiek izmantotas.

  • MūsējieHidrotērps – parasti to sauc par hidru. Ir divu veidu hidras – parastās slapjās (wetsuit) un sausās (drysuit). Sausās velk tad, kad ir par aukstu, lai slapinātos ūdenī, jo zem tām var vilkt parastās drēbes, – vēlā rudenī, ziemā (ir trakie, kas plunčājas pa ūdeni, kamēr vien nav ledus) un pavasarī. Vasarā velk parastās hidras, kas mēdz būt dažāda biezuma, piemēram, 3-5-3mm. Ja vien nav tiešām karsts, tad Latvijā hidras parasti velk viemēr. Pati hidra arī spēj noturēt cilvēku virs ūdens, jo parasti tajā iekšā ir nedaudz gaisa. Par slapjo hidru to sauc tādēļ, ka tajā ieplūst ūdens, kas tad sasilst un neļauj nosalt. Parasti, kad esmu kādu laiku peldējis ūdenī, tad pieceļoties var just, kā gar kājām un piedurknēm līst ārā karsts ūdens.
  • Veste – peldveste vai triecienveste. Tā noder, lai noturētos virs ūdens. Triecienveste pasargā no triecieniem pa krūtīm un muguru, ja nu kas negadās. Triecienveste darbojas arī kā peldveste, taču, protams, ne tik labi, lai gan virs ūdens tur. Man ir triecienveste, un no personīgās pieredzes varu teikt, ka kopā ar hidru tā notur mani virs ūdens pietiekami labi. Katrā ziņā bez vestes es ūdenī dotos nelabprāt.
  • Ķivere – arī nav obligāta un to parasti reti lieto, taču man tā ir, jo es tomēr jūtos pilnīgs iesācējs, un krastā ir pietiekami daudz šķēršļu, uz kuriem var uzskriet, kad kaut kas notiek ne tā, kā paredzēts. Turklāt ir iespēja, ka kāds cits uzmetīs pūķi uz galvas.
  • Cimdi – ir gan dūraiņi, gan pirkstainie. Lieto tikai tad, kad ir auksts, jo ar tiem tiešām nav ērti.
  • Zābaciņi vai neoprēna zeķītes – lieto, ja salst. Zābaciņi noder arī vietās, kur akmeņaina gultne, taču labāk ir iztikt bez tiem, jo tad ir daudz grūtāk iekāpt kājsaitēs, kā arī grūtāk just un kontrolēt dēli.
  • Šorti – ja neskaita opcionālo kabatu iespējamu pielietojumu, tad šortiem tikpat kā nav nekādas praktiskas nozīmes, tomēr tas ir tāds kā nerakstīts kaitsērferu modes kodekss – valkāt šortas pa virsu hidrai. Teorētiski tās nedaudz pasargā hidru no nejaušas saplēšanas.
  • Papildus aksesuāri ir saulesbrilles (tādas, kuras nebūs ļoti žēl sasist vai pazaudēt) un gumijota ausaine, kuru var pavilkt zem ķiveres, lai nepūš ausīs vējš.

Saites

Latvijā:

Ārzemēs: