Šoreiz šāvām vēl tālāk uz dienvidiem – uz Slovākiju. Plāns nemainīgs – daudzdienu izklaides brauciens palielā kompānijā. Sastāvs bija nedaudz mainījies, taču pēc skaita tik un tā bijām septiņi. Lakī namba, jū nou.

Pasākums sākas ar ierašanos pareizajā vietā ar vērā ņemamu kavēšanos, jo neviens man tā arī nav pateicis, cikos jābūt randevūpointā (tāpēc uz turieni dodos pēc izjūtām). Taču asumi izpaliek, jo es nemaz neesmu pēdējais, kura nav. Viens no mūsējiem pazudis bez vēsts (paņēma un uzmeta), kavējošā svešiniece tiek sagaidīta, paciešamies vēl desmit minūtes, mēģinot sazvanīt to MIA personu, un sākam roudtripu, jo septiņi vienu tomēr ilgi negaida.
Kopā ar CopyLeft'u ierūmējamies busiņa pēdējā rindā, kas tomēr nebija tā labākā. Jo. Priekšējās divās rindās sēdošos mēs tikpat kā nedzirdam, toties viņi gan ļoti labi var noklausīties visas mūsu sarunas. Neko TĀDU jau mēs, protams, nerunājām, bet tomēr. Mēs varējām.

Pirmajās stundās pēdējā rinda iepazīstas ar nepazīstamo meiteni otrajā rindā, par kuru mēs iepriekš zinājām vismaz kaut ko, savukārt viņa par mums – tikpat kā neko. Izrādās normāla čiksa ar daudziem jautājumiem. :>
Kādā brīdī vakara gaitā izrunājos, ka, katru reizi, kad paskatos uz šo meiteni, man gribas viņu saukt par Lāsmu, jo tas vārds viņai piestāvētu labāk. Pārējie par to paķiķina, un viņa pati nav sajūsmā, bet tā arī ir – lai viņu uzrunātu, man vispirms ir jāpadomā un jāatceras viņas īsto vārdu, jo mēles galā visu laiku ir "Lāsma". Daļa klātesošo uzķer manu domu un turpmākās dienās viņu ik pa laikam nosauc par Lāsmu vai Lāsmiņu. Viņa tiešām par to nav sajūsmā, bet ko nu vairs.
Pa ceļam tiek saorganizētas arī azartspēles un plūst daudz pļāpu.
Kādā brīdī Lāsmiņa mūs abus mēģina atkost un atzīst, ka kopijs "ir komunikablāks un vieglprātīgāks". Tas nenozīmē, ka es tāds neesmu, bet viņš "ir komunikablāks un vieglprātīgāks". Oho. Tad viņa nez kā ar pirmo reizi uzmin manu mīļāko krāsu. Neliela pastīvēšanās ap astroloģiju un reliģiju. Ekstrēmisti.

Polija ir milzīga, un tās ceļi tiek pieveikti tikai agri no rīta. Jē, beidzot esam Slovākijā! Braukšana pa serpentīniem pilnīgā tumsā un nogurušā omā nav pasaulē pats labākais piedzīvojums, bet Filips pie stūres ir monstrs (labā nozīmē).
Pēc nelielas maldīšanās, austot saulei, pa kalnu ceļiem ar dīvainām navigācijas norādēm no GPS, beidzot ierodamies mītnē ap astoņiem no rīta. Tas ir ciemats Mlynčeky, kurā ir ielas, taču tām nav nosaukumu – mājas ir numurētas vienkārši pēc kārtas. Esam blakus Augstajiem Tatriem. Kūl! (Kalnos esmu pirmoreiz mūžā.)

Jau drīz pēc ierašanās, istabiņu ieņemšanas, gultu iemēģināšanas, mantu izkrāmēšanas un panīkuļošanas rodas vēlēšanās kaut ko iekost, jo ēsts nav ilgi. Man kaut kā rodas ideja doties uz tuvējo pilsētu Kežmarok paēst un iepirkties. Doties kājām. :) Nez kāpēc izdodas pārējos uz to pierunāt. Pilsētā nevaram izšķirties par labāko vietu, līdz pierijamies picērijā, kur lielāko daļu darbu izdara viena sieviete (kurai galīgi neiet ar parastu aritmētiku), iepērkamies Tesco lielveikalā pārtiku brokastīm (laikam vācu izcelsmes RIMI analogs) un ejam atpakaļ. Tumsa, kalni un miljons zvaigžņu. Iemācīju Skabargai atrast Polārzvaigzni. (Vienīgā, kurai zinu nosaukumu, bet vismaz pazīmējos meitenes priekšā, lol.) Mana ašā ideja nozīmēja 15-20 km pārgājienu, tomēr pārmetumu kaut kā nav. (Pēc dažām dienām nelielu daļu šī maršruta veicu viens, kad palūdzu sevi izsēdināt no busiņa. Kūl!)

Mītnes mājā ir forši, vakaros sēžam pie kamīna, izkopjam nīkuļošanas prasmes un spēlējam, piemēram, monopolu (vienreiz vinnēju). Mēs ar kopiju esam apmetušies vienā istabā ar Lāsmiņu, un viņa vēl nezina, ko tas nozīmē. Bet nozīmē tas to, ka viņai katru nakti tiek sagādāts kāds jawx pārsteigumiņč. Piemēram, auksts alus gultā. Patiesībā ļoti auksts. Patiesībā ledusauksts, jo tas bija sasalis pudelē, kas aizmirsās uz balkona pa nakti. Patiesībā tas viņai tiešām bija negaidīts pārsteigums, jo tika atstāts zem segas un tika pamanīts pēc laba brīža ar saucienu (diez vai tās bija gaviles). Nākamajā naktī jau kāds cits pārsteigums. Tā vārds pa vārdam līdz pāris nejaušiem zilumiem. Notiek visādi.

Mēs uzkāpām augstu kalnā, lai staigātu pa tā iekšieni, skatoties uz stalaktītiem un stalagmītiem. Lāsmiņai ir ļoti bail no sikspārņiem. Apciemojām Tatranská Lomnica, tomēr līdz Tatru virsotnei – Lomnický štít (2600 m) – tā arī netikām. FAIL! Taču 1700 metru augstumā gan sabijām (Skalnaté pleso), lai arī tikai ar trešo piegājienu. Kūl!

Slovākijā ir ap nepierastajiem -10..-12. Ja ir zilas debesis, tas ir skaisti, un kalni ir grandiozi. Ja ir migla, tad no rīta ir satriecoši skati ar sarmu un baltiem kokiem. Tur ir zoozā ceļi, krāsainas mājas. Tur ir zoozā kalni, kurus tā arī neviens nenofotogrāfē, lai arī vairākas reizes atgādinu. Tur ir saullēkts, kuru otrreiz vairs neviens neredz. Tur ir cilvēki, kas domā, ka zina, no kurienes esam, ja vien tā ir "Ļitva". Slovāku valoda ir līdzīga čehu valodai, kas ir līdzīga poļu valodai, kas ir līdzīga krievu valodai, tāpēc šo to saprast var, jo lielākā daļa sastapto nerunā angliski, savukārt es nerunāju krieviski. Viņi vēsā mierā turpina runāt slovikāniski, it kā viņus saprastu. Tur ir perversas ceļazīmes, kurās onkulis hūtē kniebj dibenā meitenītei. Tur ir dīvainas filmas pa TV. Tur ir pāreja uz eiro no 1. janvāra. Tur ir foršs restorāns Popradā – "Caňuma", kurā par nelielu samaksu var tikt pie milzīga šķīvja ar ēdamo un vēl deserta, piemēram, spainīša ar saldējumu. (Trešajā dienā saldais man vairs neielīda..)

Pēdējās dienas vakarā Lāsmiņa sadzeras enerģijas dzērienu un mūs ar kopiju piespiedu kārtā uztur nomodā pāris stundas. Viņa stāstīja par daudz ko, piemēram, kā sievietes domā, par copēšanu, filosofiskas pārrunas par tēmu "M vs. F" un vēl visu ko. Beigas nesagaidīju, jo kādā brīdī diemžēl neizturēju un aizmigu. Bet līdz tam bija interesanti, goč pendel.

Pēdējo Slovākijas brokastu laikā pa jokam runājam, ka mierīgi varētu palikt tur vēl kādu laiku (tikai 10 eiro dienā), neviens no mums neiebilstu, jo patīk. Un tad gandrīz tā arī notiek, jo, kad visas mantiņas sapakotas un iekrautas busā, pēkšņi izrādās, ka tieši pēdējās dienas rītā tam izlādējies akumulators. FAIL! Ar mītnes saimnieka palīdzību tas tomēr tiek atdzīvināts. Paveicās.
Pēc pusstundas braukšanas, kad esam jau kalnos, zem motora pārsega pēkšņi kaut kas notiek, un vējstikls tiek apšļākts ar kādu šķidrumu, bet zem pārsega kaut kas sāk nejauki dūmot. Jā, kā filmās. Pirmās izmeklēšanas rezultāts ir tāds, ka sāk vilkt uz EPIC FAIL, jo problēma ir nopietna – šķidrums bija antifrīzs, motora dzesēšanas sistēmā ir parādījies nevajadzīgs caurums. Normāli. Pēc apspriedēm un eksperimentiem, pielietojot Makgaivera cienīgus skilus, skrūvi no sēdēkļa un sasienot ciešu bantīti ar kaut kam noplēstu lupatas gabalu, tiek apciemots benzīntanks un divi servisi jau Polijas pusē (atpakaļ braukt nebija īsti iespējams, uz ceļa kalnos nav iespējams apgriezties). Vairāk vai mazāk, taču nepatikšanas lielākoties ir novērstas, un mēs brīvi laižam tālāk.

Noskaņojums vairs nav tik draudīgs, tas sāk jūtami uzlaboties. Pirmā pa [poļu] radio dzirdētā dziesma šogad ir no Sigur Ros. Kūl! Pastrīdamies par krāsām. Sastrēgumu laikā Polijā piekopjam war driving un medījam pieejamus wifi ar internetiem. SUKSES!, lai arī veicas tā simboliski.
Atpakaļceļā kopijs vīpsnā par pa radio skanošo "Umbrella", taču aizliedz man to pieminēt. Lai arī pašu Jaungadu sagaidījām zem zemes, tomēr pie salūta tiekam, kaut arī dažas dienas par vēlu un Polijā.
Kaut kur Polijas un nakts vidū sākas spēcīgs sniegputenis, kas beidzas no rīta Lietuvā. Varšava ir milzīgs murdziņš. Neapskaužu pie stūres sēdošos, jo, ja man jau kā pasažierim ir apnicis braukt, tad kā ir viņiem? Bet pēc 22 stundām viss beidzas ļoti labi, par ko viņiem liels paldies. Latvija sagaida ar ziņām, ka tā bijusi līdz šim aukstākā nakts – ap -20.
Nokavēju vilcienu par astoņām minūtēm, jāgaida nākamais. FAIL!

Kaut kā tā sanāca, ka suvenīrus mājiniekiem iepirku tā ļoti minimāli, jo kaut kā man bija diezgan pārliecinoša sajūta, ka Slovākijā noteikti vēl atgriezīšos. Nemaz neiebilstu, ja TAS notiktu jau nākamjaungad. Man tur tiešām patika. Un šis bija labākais no pēdējiem kopīgajiem Jaungadiem. Tiešām, tiešām!
Diemžēl biwzhu šoreiz no manis nav, jo man vairs nav kameras. Pagaidām.

(Bet citādi.. Šogad mums uzradās pašiem sava komanda ar spēcīgu nosaukumu un satriecošu moto, esmu paspējis 25 reizes aiziet uz kino (vismaz tik daudz biļešu mājās atradu), apmeklēju astoņus labus koncertus un vienu lielisku festivālu. Iepazinu dažus īpašus cilvēkus. Bija labs gads. Bija labs gads..
Beidzot man ir arī Jaungada apņemšanās, taču tā ir īpaši muļķīga, tāpēc kuš.)

Laimīgu 1JT, ragulopi un citādi domājošie!

Tradīcijas un to be continued – ja pagājušo gadu sagaidījām ziemeļos, tad šoreiz devāmies uz dienvidiem – uz Viļņu. Iepriekš bijām četri, tagad – septiņi. Nākamgad būtu labi, ja izaugsim līdz desmit. Un mums vispār jau kopš vakardienas ir plāns, uz kuru debespusi doties sagaidīt nākamo gadu.

Darba un citu darīšanu dēļ bijām divas komandas – A komanda (manējie) varēja ierasties dienu ātrāk un pavadīt Viļņā trīs dienas. Bija tīri forši, izvazājāmies pa un ap pilsētu, bija arī neliela kultūras programma – Frank Zappa piemineklis, katedrāle (džī, nu uz to nu nevarēja neaiziet, ja atrodas pie pašas viesnīcas) un vēl šis tas. Bija skatlogs ar balerīnām, kuru kaut kā neiemūžināju, bet pārējās biwzhas būs vēlāk, bija četrzvaigžņu itāļu restorāns, kurš pēc mūsu apmeklējuma zaudēja trīs zvaigznes, bija jancīgs brauciens uz Rimi ar diviem GPS, bet tik un tā izmaldījāmies ārpus pilsētas robežas, tas ir jāmāk. Bija divi slēgti torņi un salavecis, kas karājais aiz loga. Man bija arī tradicionālais klaiņošanas-pa-pilsētu-vienatnē vakars, kad pārējie devās atpakaļ uz numuriņu atspirdzināties (tā to sauc) un aizmiga. Bija sniegs! Un auksts. Jopcik. Kad ieradāmies Viļņā, viss bija apledojis, bet pa nakti sasniga nu tā līdz potītēm un pa dienu turpināja. Čoini. Bija arī parastā guļammaisu aizmigšana un miegošanās stundu pirms pusnakts, kad beidzot tā kā būtu jāiet ārā, bet nē – šie ņem un guļ, tieši tāpat kā Tallinā. Tāpat kā Tallinā, arī Viļņā bija labi novērojamas nacionālās salūta šaušanas īpatnības. Nekad nav sanācis tajā brīdī būt Rīgā Doma laukumā vai kur citur, bet nu.. Jauno gadu sagaidījām palielā laukumā, kurā nu nemaz nebija TIK daudz cilvēku, bet to jau laicīgi sāka apsargāt trīs ātrās palīdzības mašīnas. "Vilnius in your pocket" rakstīts, ka iepriekšējos gadus šajā laukumā Vecgada vakarā notikuši koncerti, taču šoreiz gan būs New Year non-concert, jo «This year, the Mayor has decided to cancel this event, presumably because people have a habit of getting drunk and trying to blow each others' heads off with fireworks. Still, people will probably show up this year anyway. Attend at your own risk.» Ja igauņi pūlī šāva raķetes nu tā – dažas un kaut kur, tad lietuvieši to darīja daudz organizētāk – visās pusēs, kur vien bija kādi daži brīvi kvadrātmetri, tika izvietotas un aizdedzinātas petardes. Bija satraukta sirds un liels troksnis. Man trāpījās par daudz šampanieša. Ā, un pārējie man sāka piesieties, ka es ievēroju apkalpojošā personāla vārdus. Kas tur tik dīvains? Tajā restorānā viesmīle, kas kaut ko ne to izdarīja ar mūsu pasūtījumu, bija Eglė. Chili picas viesmīle, kas šodien netika galā ar angļu valodu – Jolanta. Viesnīcas uzņemšanā bija jauka gaišmataina meitene Aušra, kurai netīšām (!) radīju dažus satraucošus brīžus, taču man šodien nebija iespējas viņai pateikt, ko domāju un vēlējos, jo viņas vietā šodien strādāja Simone. Bet es varu aizrakstīt vēstuli. Vārdi domāti, lai tos atcerētos, bet viņi man joprojām atgādina par Evelīnu.. Nedaudz dīvaini, ka valsts robežas vairs nav. Nedaudz dīvaini, ka divās picērijās, kad bijām gatavi pasūtīt, mūs pasūtīja, jo viņi negatavoja picas. Nedaudz dīvaini, ka gads tik ātri beidzās.

(Vakara gaitā bija daļa, kad jāpastāsta par savām Jaunā gada apņemšanām, bet Filipam ātri un priekšlaicīgi izdzērās šampanietis, tā ka līdz manīm nemaz nenonāca. Un es tāpat tobrīd biju aizmirsis, ko vēlējos. Tagad gan atceros, bet vairs neteikšu.)

Laimīgu 03730, žurkulēni, dzeltenie un mazie zaļie!

Pēc trīs dienu pavadīšanas Tallinā man radās sajūta, ka tā ir pilsēta, kur labprāt kādu laiku padzīvotu, nu, ne pavisam, bet tomēr, pilsēta man ļoti patika. Izrādās, ka pēc samērā neilgas sabūšanas pilnīgi svešā pilsētā, man tomēr rodas diezgan skaidra apjausma par ielu nosaukumiem un to atrašanās vietām kartē, kas saglabājusies galvā, tomēr tā īsti arī nesapratu, kurā pusē ir centrs, kurā vecpilsēta, vai dzīvoklis ir tam pa vidu, vai tomēr nē, kāpēc tieši tā, taču nedaudz apmaldījos tikai vienreiz, kad tīši klīdu apkārt vienc pac, pārējiem bija tieši tik liela nepieciešamība pēc kalorijām, lai negribētos. Jaunais gads tika sagaidīts labā kompānijā un patīkami, arī neskatoties uz igauņu nacionālajām salūta šaušanas īpatnībām, uzspridzinot pāris raķetes pūlī. Man ir ļooti liela pārliecība, ka Igaunijā nez kādēļ biju tikai pirmoreiz mūžā, taču noteikti gribu tur vēl atgriezties.
Vakar pašā vakarā nedaudz pagaužoties par sniega neesamību un neiespējamību, ka tas varētu parādīties atlikušo dažu stundu laikā, notika neticamais un.. tas uzsniga! Turklāt nemaz tik maz, lai arī ātri vien izčibēja. Bet! Bija, kas arī ir svarīgākais.

(Šeit kaut kad bija doma uzrakstīt par pagājušajā gadā sadarīto, taču tā ir pārāk daudz un arī tad tas būtu bijis jāpublicē pagājušajā gadā, kā arī bija doma uzrakstīt dažas Jaungada apņemšanās, taču tasbijasenunnavtaisnība, jo ap šo laiku man vairs nav atlikusi neviena, tap ka viss jau tāpat notiks, zinu.)

Laimīgu 0x7D7!

“Draugiem LV”, Pauls Bankovskis, “Kultūras Diena”, 7.01.2006
Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt liela daļa to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā, ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, būtu iemantojis viņu draudzību – tā taču laikam saka, ka draudzību iemanto, vai arī to iekaro? –, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu, vai, visticamāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu domā – redz, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas sažņaudzas, sačokurojas. (..)

Nezinu, kas tā par meiteni ar mani ir pasākusi runāties skaipā (un es arī viņai nejautāšu, kas viņa ir, mūsu saruna sākās ar sasveicināšanos un putukrējuma izgāšanu gultā), taču viņa man šorīt atsūtīja kartiņu. Über.

Pašlaik klausos piecarpusgadīgu Röyksopp Roskildes koncertierakstu. Oldīz jū nou. Man atlikusi viena dzīvība, nē, brīvdiena.

Ā! Šovakar dabūju jauno Evansa albumu! Man tika pats, pats pirmais jaunā albuma sīdī! Man! Citiem vēl nav! Man! Ir! Pēc stundas tas jau tika godīgi empētrizēts un tūlīt tiks tikpat godīgi izplatīts tālāk. Es par šo brīdi apjautājos Evansam pirms pusotra gada, kad ēdām zemenes, beidzot sagaidīju, ēdot mandarīnus. Über.

Santa Claus wears a Red Suit,
  He must be a communist.
And a beard and long hair,
  Must be a pacifist.

  What's in that pipe that he's smoking?
(Arlo Guthrie)

lollllol, mans pirmais komentārzZ!!

Taču patiesībā problēma ir nopietna, joprojām meklēju vietu, kur varētu smwukinji glabāt bildes. Google's Picasa Web it kā patīk vislabāk, jo tur var tā pietiekami smwukinji to visu attēlot, kas arī būtu bezmaz vai galvenais, un tur arī man jau ir visvairāk biwdīshu, taču tieši tā arī ir lielākā problēma, jo esmu ticis līdz 49% atzīmei no pieejamās vietas. Tagad gan Google Checkout ir pieejams arī Latvijā (omg), bet nu.. Mēģināju uztaisīt galerijas pats, taču ātri apnika (laika nav, vēlēšanās pačibēja). CopyLeft šo'n ieteica pas'tīties uz Fotki.com, unlimited space un tā, taču tāds domēns mani biedē. Vēl sānā tas banneris – "esi pati smukākā?! esi pats seksuālākais?! nāc un parādi! face.lv" lolnothxby! Flickr! Bet tas man kaut kā nepārāk (esmu aizmirsis savu lietotājvārdu). Āiiijj.

mozzom ieteica Fotopušķi.com :(

Pusnaktī bijām Vencpils Statoilā, pusčetros gāju gulēt Rīgā, pussešos modos, pusastoņos gāju gulēt Siguldā, pustrijos modos, taga' ēdu rbokastis un pēc 10 minūtēm dodos ciemos, ah, man jau nemaz nebeigsies baterijas, ne?

Man ir divas ziņas, diezgan tipiski – viena laba, otra – slikta.

Sliktā ir tāda, ka Liepājas klubus droši vien neapmeklēšu vairs nekad mūžā. Ok, es ar labu piespiešanos varu saprast, ja kādam ir vēlēšanās dienas laikā nopīpēt dažas cigaretes. Taču es nekādi nespēju saprast tos idiotus, kas uz koncertu nāk pīpēt vienu cigareti pēc otras visu divu stundu laikā. Diemžēl Liepājas Fontain klubā tādu ir lielākā daļa atnākušo jauniešu, lai arī ir nesmēķēšanas uzlīmes, oficiantes pienes pelnutraukus, un apsargi neliekas traucēti. Fuipēkaka.

Labā. Pirms vairāk kā nedēļas īpaši šim nolūkam nopirku jaunāko Gustavo albumu. Tagad vakar pirms koncerta beidzot saņēmu dūšu, piegāju pie viņa parunāties ar galveno iemeslu – dabūt viņa parakstu uz diska. Lai gan Vikimōnz te ieminējās, ka parasti tādi mūziķi ir (šeit viņa pieliek pirkstu pie deguna, lai sarauktu to nedaudz uz augšu, un nodemonstrē vīzdegunību), Gustavo tāds noteikti nav. Parunājāmies par šo un to, beigās pat norunājām nodibināt meilsakarus. Pateicu visu, ko par viņu domāju. :)( .. )

Pie current music tīri tehniski varētu rakstīt Morcheeba, tikai neko daudz paklausīties mūziku šodien nespēju, jo pēc vakardienas koncerta ir laba džinnnnnnnnnnnnnnkstēšana vienā ausī. Taču vakar bija patiešām lielisks koncerts! Un – es jau diupacmitos biju gultā, neticami. Meitenēm gan vēl bija jātiek līdz Rīgai. Ja vien rīt būtu svētdiena.. Ap šo laiku kopš paša rīta beidzot esmu nomocījis pusotro ēdienreizi. Toties no Valmieras piektdiennakt tikām prom tikai ap vieniem, un gulēt sanāca veselas trīs stundas. Multiklubā man arī patika, un tur ir pievilcīga menedžere, kas raksta interesantus meilus. :) Nu un nākošo nedēļas nogali pavadīšu tālajās Kurzemes piejūras pilsētās.

Šodienas atklājums ir dual monitor. OMFG! Kā es bez tā agrāk varēju iztikt? Uz OS X tas darbojas vēl vienkāršāk kā uz Windows – vienkārši piespraud un.. viss. Uz Win vēl vajag kaut ko atačot, apstiprināt, kaut kādi advancētie setingi jāpačakarē (ok, varbūt nedaudz pārspīlēju, taču esmu to darījis tikai dažas reizes). Tā kā mājās PC kādu laiku vairs nelietoju, tad vismaz tagad beidzot atradies pielietojums vietu aizņemošajam monitoram. Suīt! Tas mazais nieciņš, kas pārveido nekam nederīgo mini-DVI uz man derīgo kabeļgalu, gan nav neko lēts, bet izskatās, ka būs patiešām noderīgs pirkums. Turklāt izbraukumos vairs nebūs jālieto maziņais PC laptopa tačpads, mana makbuka trekpads ir vismaz divreiz lielāks. Exposé gan darbojas nedaudz dīvaini, un rozīnes sāk beigties.

Jau pusi dienas šķiroju fotogrāfijas, pēc vairākiem mēnešiem un dažiem gigabaitiem beidzot pieķēros sen atliktajam pasākumam. Lielākajai daļai to attēlu nav nekādas mākslinieciskās vai praktiskās vērtības, jo tās ir.. nu, nekādas, tikai salīdzinoši neliela daļa ir tādu, kuras gribētu rādīt citiem, taču dzēst tā īsti nevienu negribas, jo katrai no tām ir sava pievienotā vērtība, kas glabājas atmiņā.

Aww.. Esmu iemācījis savam Tīģerim nožāvāties, kad tas aizmieg. Jūtos kā pokémons. :)

(Ņemiet vērā, ka viss turpmāk aprakstītais darbojas tikai uz OS X.) Vairs neatceros, ko toreiz gūglēju, taču kaut kā atradās programmiņa SleepWatcher, kas manā gadījumā gan nožāvina kompi pirms iemigšanas, gan izdara vēl kaut ko, kad tas pamostas. Taču tās iespējas gan ir daudz lielākas. Tā darbojas kā dēmons, tātad visu laiku, un var izpildīt komandas, ja, piemēram, nodziest ekrāns, kompis sāk īdlēt, pēc pamošanās atjaunot sakarus ar serveriem vai vēl ko. Mani pagaidām interesē tikai iemigšana un pamošanās.

Vispirms pastāstīšu par žāvāšanos.

Lai tas viss darbotos, vajag pašu galveno – SleepWatcher, kurai jāuzinstalē gan pats dēmons, gan arī StartupItem. Pēc tam jāsameklē programmiņa, kas var atskaņot media failus no komandrindas (prompt tunes) – play. Kad SleepWatcher uzinstalēta, vajag izveidot failu ar komandām, kura tās nolasīs, kad kompis taisīsies iemigt. Failam jāsaucas .sleep, tam jāatrodas lietotāja ~ un jābūt izpildāmam. Šis te no komandrindas:

$ cd
$ cat > .sleep
/Users/xf/sys-soft/play /Users/xf/media-files/yawn1.wav
<ctrl+c>
$ chmod +x .sleep

Ceļi pie failiem, protams, jānorāda savējie. Nu, un tas arī viss.

Otra puse ir ar pamošanos – čakarēšanās lielāka, taču arī rezultāts interesantāks – uzņemt attēlu ar iSight un nosūtīt to uz serveri. (Tas nav nekas jauns un nebijis, bet šo vismaz taisīju es pats.) o.O

Vajadzīgās programmas – SleepWatcher, isightcapture un vēlams arī CronniX, kas ir GUI interfeiss crontab pārvaldīšanai. Vēl vajadzēs vietu uz kāda webservera, kur likt attēlus. Vispirms jāsameklē isightcapture, kas jānoliek ērti pieejamā vietā. Vēl vajadzīgi skripti, kas nosūta un saņem failu, tos es rakstīju ar PHP. (PHP jau ir uz katra Tīģera, nekas nav jāinstalē.) Nu un tad jāizveido fails .wakeup, līdzīgi kā iepriekš.

$ cd
$ cat > .wakeup
now=`date "+%Y%m%d_%H%M%S"`
/Users/xf/sys-soft/isightcapture /Users/xf/sys-soft/wakeup-pics/pic-$now.jpg
<ctrl+c>
$ chmod +x .wakeup

Kad tas izdarīts, jāatpako zip fails, uz webservera kādā vietā jāizveido mape, jāiemet tajā u.php un jāizveido mape, kurā glabāsies attēli (i – чтобы никто не догадался...), kā arī jāpiešķir rakstīšanas atļauja šajā mapē. Uz lokālā kompja kādā vietā jānoliek fails wakeup-pics-upload.php, tajā jānorāda sava servera adrese, skripta ceļš uz servera un ceļš pie lokālās attēlu mapes, viss vienkārši.

Lai dabūtu attēlu uz servera, es varētu pielikt tā uzbīdīšanas uz servera komandu uzreiz aiz attēla uzņemšanas .wakeup failā, taču es to izvēlējos nedarīt, jo ir liela iespēja, ka tajā brīdī tīkls vēl nemaz nebūs pieejams, līdz ar to nekas nenotiks. Tāpēc par uzlādi atbild cron, kas ik pēc noteikta laika iedarbojas, pārbauda, vai nav kas uzliekams uz servera, un, ja vajag, tad to izdara. Es gan tikai teorētiski zinu, kā tas būtu jānorāda manā cron failā (vi / vim mani biedē), tāpēc arī noder CronniX, kur to var izdarīt, nelienot komandrindā. Šeit ir attēls, kā tas izskatās man – 0 minūtēs katru ceturto stundu (*/4) katru mēneša dienu, katru mēnesi, katru nedēļas dienu.

Nu un visā visumā tas arī viss – pēc pamošanās tiek iemūžināts pirmais pamanītais objekts, pēc grafika tiek pārbaudīts, kāda ir pēdējā bilde uz servera, ja ir kaut kas out-of-sync, tiek uzmestas trūkstošās bildes. Pīs of keik. Var to arī pielikt pie StartupItems. Es zinu, ka to varēja labāk, un K vispār teiks, ka, ja bez curl, tad bērnībā esmu kādam izkritis no rokām uz galvas, taču man strādā, ja! Tas viss vispār ir tikai tāpēc, ka to var.

Ars Technica žurnālā Infinite Loop pirms dažām dienām parādījās raksts Report: Podcasts still suck, no one listening. Es jau agrāk biju aizdomājies, kāda īsti jēga no podkāstiem, taču tagad apstiprinājās manas domas, ka neko populāri tie patiešām nav. Tā raksta komentāros gan apšaubīta pētījuma par podkāstu popularitāti rezultāti, jo aptaujāti tikai gandrīz 1000 cilvēki, bet nu tas tā.

Es pats, piemēram, jau kādu laiku zinu, kam tie domāti, un tos arī izmantoju. Regulāri, taču nevarētu teikt, ka lielos apmēros. Mana iTunes programma ielādē apmēram vienu podkāstu divās dienās, par lielu popularitāti to laikam nevar nosaukt, ja salīdzina ar informāciju no RSS plūsmām. Turklāt daļa no tiem ir vodkāsti (video podcast), tātad nedaudz atsevišķā kategorijā. Būtībā jau podkāsts ir gandrīz tas pats, kas RSS, tikai ar to atšķirību, ka ziņas tiek lasītas balsī, nevis pašam jālasa. Nav nekas īpašs, ne? Tāpēc podkāstam būtu jābūt pietiekami interesantam un, nu, arī pat komerciālam, jo uz kādas privātpersonas podkāstu, kur viņš elš mikrofonā par savu dzīvi (kā jau blogā), es noteikti neparakstītos. Tāds no lasāmziņu audioversijām ir viens no podkāstiem, uz kuru esmu pierakstījies – BBC raidījums Digital Planet, kuru gan varu dzirdēt arī radio, taču parasti man to piemirstas, tāpēc ērtāk ir noklausīties man izdevīgā laikā. Savukārt otrs..

Viens no labākajiem gada atklājumiem – arī BBC radio raidījums, taču par citu tēmu un, manuprāt, daudz lietderīgāks, lai to publicētu kā podkāstu, nevis rakstītas ziņas. Tas ir pusstundu garš iknedēļas Radio 1 raidījums Radio 1's Best of Unsigned, kas pieejams tikai kā podkāsts, radio ēterā ne-e.

Tur skan mūzika, kuru nekad neesmu dzirdējis, no grupām, par kurām nekad neesmu dzirdējis un droši vien arī nekad nedzirdēšu, jo tās vēl ir unsigned (un liela iespēja, ka tādas tās arī paliks). Lai nu kā – mūzika ir patiešām laba, turklāt tiek atskaņoti visdažādākie mūzikas žanri – pops, roks, poproks, kaut kas līdzīgs country, elektronika, hip-hops, .. Tas viss gan ir ar diezgan labi sajūtamu britu mūzikas sajūtu, taču var iztikt. Lai arī izpildītāji ir nezināmi, tie ir radījuši dažus patiešām labus gabalus, kurus ir vērts dzirdēt.
Akcija – abonē to tūlīt, un līdz nākošās nedēļas beigām saņemsi divus raidījumus! :)

Life is pain, princess. Visam būtu jābūt tik vienkārši – PHP var piespiest saprast UTF-8, Ajax jau defoltā darbojas UTF-8. Dzīve ir skaista. Līdz brīdim, kad izrādās, ka, piemēram, Safari (khtml) ir baisais autsaiders un viņam patīk sūtīt info ar Ajax tieši kā ISO-8859-1. Un iepūt! Pat MSIE, FF un Opera spēj darboties ar to visu pilnīgi identiski (nebijis gadījums), bet..

Galā ar visu šo ķezu gan var tikt, ja pietiekamās devās pielieto JS funkcijas escape(), unescape(), encodeURIComponent(), decodeURIComponent un PHP rawurlencode() un rawurldecode(), taču nedomāju, ka varētu izdarīt TO vēlreiz bez skatīšanās špikerī.

Īsāk sakot (ja visu pareizi esmu sapratis), tad, sūtot prom, laiž caur escape(encodeURIComponent(strings)) un savukārt uz servera to atdabū normālā paskatā ar rawurldecode(), taču, atdodot info atpakaļ weblapai, var iztikt (hmm.. a man darbojas!) bez kodēšanas ar rawurlencode() un tam sekojošās dekodēšanas, ja vien tas kaut kur tiks iebāzts lapā ar .innerHTML, taču alert() gan pieprasīs unescape(decodeURIComponent(strings)). Fiū!

This is not rocket science! Rockets are MUCH simplier than this stuff!

Pamanīts šodien pie Siguldas pasta nodaļas.

Meipalaaaa – uzvaraaaa!!1! Mana pirmā HT (hard truck) sezona ir noslēgusies šodien un noslēgusies neticami labi – ar [pretinieku] graujošu rezultātu – 11:0! Neviens no klātesošajiem HT (hormonu terapija) ilggadējiem dalībniekiem nespēja atcerēties, ka būtu piedzīvojis tādu rezultātu savas HT (Hāgas tribunāls) karjeras laikā.

Visas sezonas laikā (piespiedu kārtā izlaižot pirmās divas spēles) mana HT (high technology) komanda ir zaudējusi tikai divas reizes un tikai vienai komandai – grupas līderim, sezonas beigās godīgi un man par lielu prieku ierindojoties otrajā vietā (līgas rangs – 3838). Turklāt tikai līdz ar pēdējo sezonas spēli man izdevās tikt pozitīvā bilancē, kopš sezonas pirmās puses biju labos mīnusos. Veseli divi manas komandas spēlētāji tika grupas top scorers pirmajās divās vietās, bet no visām 10 vietām 40% spēlētāju pieder manai komandai.

Apņemšanās manai otrajai HT (hi there) sezonai – spēlēt godīgi, nezaudēt un beigās pakāpties uz augstāku līgu.

Komandas vadība izsaka lielu pateicību visiem atbalstītājiem, faniem, sponsoriem, padomdevējiem un pretiniekiem.